Pusceļā starp tradīciju un jaunradi 5
Vēsts, ka viens no Latvijas Nacionālās operas jauniestudējumiem Latvijas valsts simtgadē būs Jura Karlsona balets “Antonija#Silmači”, vienlaikus gan iepriecināja, gan arī šķita visnotaļ pašsaprotama.
Pirmkārt, 1902. gadā pirmizrādi piedzīvojusī Rūdolfa Blaumaņa komēdija “Skroderdienas Silmačos” pieder pie tiem Latvijas kultūrā kanonizētiem darbiem, kas kļuvuši par folklorizējušos simbolu (ar visiem neizbēgamajiem tradīciju uzslāņojumiem), uz kuriem regulāri atsaucas, kurus pārfrāzē un citē – līdz ar to jauna interpretācija vienmēr noder. Vēl jo vairāk tādēļ, ka, neraugoties uz daudzu latviešu kinorežisoru sapņiem, tā arī nav tapusi filma “Skroderdienas Silmačos”, kā arī operām “Ugunī” un “Pazudušais dēls” joprojām nav pievienojušās “Skroderdienas” – nu, tagad vismaz ir balets. Otrkārt, tieši šajā žanrā Juris Karlsons vairākkārt pierādījis savu profesionalitāti – pirmais komponista balets “Ugunī” tapis jau 1977. gadā, tuvāk mūsdienām rakstīts Aspazijas drāmas iedvesmotais “Sidraba šķidrauts”, un Lielo Mūzikas balvu 2013. gadā saņēma arī bērnu auditorijai adresētais “Karlsons lido…”. Pretēji Astrīdas Lindgrēnas darba inspirētajam opusam 2018. gada 14. aprīļa izrāde jaunajam baletam “Antonija#Silmači” atstāja divējādu iespaidu. Nav noliedzama Jura Karlsona un horeogrāfa Aivara Leimaņa pieredze, vairāki mākslinieciskie akcenti izrādes gaitā radīja gan jautras, gan saviļņojošas izjūtas, citu iestudējuma radošās komandas dalībnieku veikums brīžiem pat aizrāva – tomēr kopaina raisīja jautājumu: vai tas patiešām būtu īstais ceļš Blaumaņa darba spilgtam un laikmetīgam lasījumam?
Juris Karlsons intervijās paudis, ka oriģinālpartitūrā būs saklausāmas alūzijas no Aleksandra Būmaņa mūzikas, kuru amatierkomponists un vēlākais jurists rakstīja Blaumaņa komēdijas pirmizrādei. Tas, protams, nebūtu nekas slikts, bet tādējādi liela daļa jaunā baleta partitūras drīzāk raksturojama kā variācijas par Būmaņa tēmām – viens skaidri nolasāms citāts, nākamajā ainā otrs, uzreiz pēc tam – trešais, šajā tematismā arī balstīta mūzikas dramaturģiskā attīstība, un tiem, kuri gaidījuši no Jura Karlsona individualizētāku vēstījumu, oriģinālāku attieksmi, ar šādu pieeju būs par maz. Vēl vairāk: otrajā cēlienā jau gaidīju – vai arī šoreiz ieskanēsies Ieviņas, Rūda un Kārlēna kupleja “Lai līgojam, lai svinam”, kuras, kā zināms, ne Rūdolfam Blaumanim, ne Aleksandram Būmanim nemaz nav – to 1935. gada inscenējumam Nacionālajā teātrī pierakstīja klāt Jānis Kalniņš. Un jā – Juris Karlsons nebija piemirsis arī to. Pārējie citāti partitūrā iekļāvās organiskāk – gan ironiskā norāde uz “Gatves deju” Bebenes, Pindacīšas un Tomuļu mātes komisko izdarību laikā, gan ar gluži pretēju noskaņu saistītās līgotnes otrajā cēlienā – , muzikālo ainu arhitektonika viscaur vēstīja par nopietni apsvērtu un realizētu formveidi, klausītāja uzmanību noturēja harmoniski sabiezinātās krāsas, ritmiskais spriegums un dramatiskā pulsācija, arī orķestrācijas ziņā Juris Karlsons jau atkal nelika vilties – taču kompozicionālu pārsteigumu kopumā nebija daudz. Diemžēl arī liriskie tēlojumi pārsvarā izklausījās bezpersoniski, un par lielāku veiksmi šādu jūtu un raksturu atainojumā jānosauc baleta otrais cēliens, piemēram, mūzika Alekša un Elīnas aizkustinošajam duetam.
Novērtējot dejotāju snieguma izkopto plastiskumu un skatuvisko šarmu, kur 14. aprīļa izrādē, protams, visvairāk izcēlās Viktorijas Jansones noskaņās kontrastainais un niansētais veikums titullomā, bet kā daudzdimensionāli iezīmējās arī Viktora Seiko un Elīnas Agajevas veidotie tēli Alekša un Elīnas lomās, turpat jāteic, ka Aivara Leimaņa horeogrāfija pārsvarā atstāja priekšstatu par pagalam vecmodīgu un konvencionālu dejas valodu. Pirmkārt, konceptuālā līmenī – vai patiešām, piemēram, Ābrama, Joskes un Zāras atveidojumā bija jābalstās uz daudzkārt atkārtotiem stereotipiem un tādu kustību partitūru, kas pēc būtības ne ar ko īpašu neatšķiras no dramatiskajā teātrī redzamā tēlojuma? Otrkārt, vai patiešām, piemēram, Raimondam Martinovam Dūdara lomā vajadzēja piešķirt galvenokārt pantomīmiskus soļus, kuru atklāsmē nekāda fantāzija nav nepieciešama? Bez šaubām, dejotāji darīja, ko varēja, bet arī plašākie ansambļa skati paliekošu interesi neraisīja.
Komplicētāki un interesantāki uzdevumi bija doti orķestrim, un Mārtiņa Ozoliņa vadībā operas orķestra mūziķi skaņuraksta kolorītu un emociju pasauli kopumā arī iedzīvināja tēlaini un precīzi. Tomēr baleta “Antonija #Silmači” oriģinālāko ideju – vēlmi pirmām kārtām iedziļināties tieši Antonijas jūtās, cilvēciskajā drāmā un galu galā arī personiskas laimes brīžos – visspilgtāk un izteiksmīgāk pauda nevis jaundarba mūzika, nevis horeogrāfiskā partitūra, bet gan izrādes vizuālais veidols, ko īstenoja Mārtiņš Vilkārsis un Artis Dzērve. Un tieši šis scenogrāfijas un videomākslas saplūdinājums, kas vienlīdz saistīja ar brīnišķīgām Latvijas dabas ainām un teicamu skatuviskās telpas funkcionalitāti, piešķīra baleta uzveduma kā sinkrētiska mākslas darba norisēm nepieciešamo simbolismu, nepieciešamo emocionālo spektru, iztēles lidojumu un metafizisko vēstījumu, kas dziļi uzrunāja un sajūsmināja jau izrādes pašā pirmajā skatā. Vai ar to pietiek, lai baletu “Antonija#Silmači” uztvertu kā vērā ņemamu kultūras notikumu, lai katrs izlemj pats.
VĀRDS SKATĪTĀJAI
Agnese (opera.lv, anonīmi): “Biju uz 14.04.2018. izrādi. Ļoti patika, īpaši otrais cēliens, kad beidzot akcentēja Antonijas tēlu. Mūzika gan ne visu laiku uzrunāja. Jansones (Antonija) un Martinova (Dūdars) saspēle – brīnišķīga!”
“Antonija#Silmači”, balets Latvijas Nacionālajā operā un baletā
* Horeogrāfs Aivars Leimanis, muzikālais vadītājs un diriģents Mārtiņš Ozoliņš, diriģents Jānis Liepiņš, komponists Juris Karlsons, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone.
* Lomās: Antonija: Viktorija Jansone, Elza Leimane;
Aleksis: Arturs Sokolovs, Viktors Seiko; Elīna: Alise Prudāne, Elīna Agajeva; Pindacīša: Viktorija Jansone, Vanda Visnape-Trocjuka, Laine Paiķe; Ieviņa: Jūlija Brauere, Paulīna Druka; Bebene: Annija Kopštāle, Ieva Rācene; Tomuļmāte: Vanda Visnape-Trocjuka, Anna Russke; Dūdars: Antons Freimans, Raimonds Martinovs u. c.
* Izrādes: 21. aprīlī, 11. maijā.
